Šis stāsts būs par kādu sievieti vārdā Skaidrīte, kura nespējot piedot vīra sānsoli, slepus devās prom no mājām, nepasakot dzīvesbiedram, ka gaida no viņa dvīnīšus. Tālāk notikumi risinājās gluži kā īstā melodrāmā!
– Meitiņ, ļauj man palīdzēt, sacīja kāds pavecs vīrietis un palīdzēja man izcelt no vilciena divvietīgos ratus, kuros gulēja mani dvīnīši. Vienīgā atšķirība starp abiem bija ziemas kombinezonu krāsas: zila un rozā. Visā pārējā abi mazuļi bija līdzīgi kā divas ūdens piles.
– Liels paldies! sirsnīgi pateicos svešiniekam, kad viņš izcēla arī manu smago sporta somu, kas līdz augšai bija piepildīta ar bērniem vajadzīgajām lietām, un nolika to man blakus.
Tajā gandrīz nebija manu drēbju – es ierados dzimtajā pilsētā, lai apciemotu māti, un viņai joprojām bija daudz lietu, kuras savulaik nepaņēmu līdzi, kad pārcēlos. Pēc dzemdībām mana figūra īpaši nebija mainījusies, tāpēc nolēmu, ka vienkārši valkāšu to, kas visu šo laiku nogulējis bez pielietojuma.
– Varbūt varu palīdzēt aiznest, kur vajag? jautāja sirmais kungs, aizelsies no piepūles, bet es viņam tikai pamāju. Jau tā redzams, cik viņam grūti bija izcelt ratiņus un smago somu.
– Ko jūs, nevajag. Man tūlīt atbrauks pakaļ. Milzu paldies!
Tiklīdz es to pateicu, tā uzreiz ieraudzīju savu draudzeni – viņa skrēja, cik ātri varēdama, un augstpapēžu apavos! Tādā ledus un sniega putrā! Ārā bija ļoti agrs pavasaris, visur dubļi un sniegs, bet viņai kājās zābaki ar desmit centimetru papēžiem. Traka kas traka!
– Ak, Dievs! Pagaidi, ļauj man atvilkt elpu. Atvaino, es skrēju cik ātri varēju, un tik un nokavēju! noelsās Irēna, apstājoties man blakus un noliecot muguru.
Viņa alkatīgi tvēra pēc gaisa, bet es sacīju:
– Tas nekas, man cilvēks palīdzēja izkāpt no vilciena. Var teikt, ka tikko esam ieradušies.
Apmainījāmies ar īsiem apskāvieniem. Draudzene paņēma manu sporta somu un nošķendējās:
– Jopcik, rāzīt! Kā tev, tik miniatūrai būtnei, izdodas panest tādus smagumus?
– Citas izejas nav, es pasmaidīju. – Dosimies?
Draudzene pamāja ar galvu, un mēs devāmies uz taksometru stāvvietu.
Vai tu vēl nevienu neesi atradusi? Viņa vaicāja.
– Kam esmu vajadzīga ar diviem bērniem, es iesmējos. – Un, godīgi sakot, es arī neesmu meklējusi. Man neviens nav vajadzīgs. Es pati varu tikt galā. Man bērni ir pirmajā vietā!
– Nu jā, nu jā, Irēna skeptiski pakratīja galvu, uzmetot pētījošu skatienu saldi guļošajiem mazuļiem. – Lai ko tu teiktu, vīrietis tomēr ir vajadzīgs ģimenē. Lai ir kāds, kas pienaglo plauktu un sasilda gultā. Lai vai kā, ikvienam ir vajadzīgs uzticams plecs.
Es neskaidri paraustīju plecus, nevēloties turpināt šo sarunu.
Lasi vēl: Meteorologs brīdina, ka tuvākajā nākotnē Latviju sagaida baisi laikapstākļi – kādi tie būs?
– Bet bērni ir Kalniņa (mana vīra uzvārds) kopija, pauda draudzene, un viņas vērīgais skatiens apstājās pie manis. Ar perifēro redzi es ievēroju, kā viņa ziņkārīgi skatās manā sejā, mēģinot saprast, kā reaģēšu uz viņas teikto.
– Es nesaprotu, par ko tu runā, es atbildēju, it kā uzvelkot necaurlaidīgu masku. Neviens muskulis nesaraujas, es pat nepakustinu uzacis, bet iekšā plosās īsta vētra.
Joprojām ir sāpīgi dzirdēt sava bijušā vīra uzvārdu. Lai gan tas nav pārsteidzoši. Mēs izšķīrāmies gandrīz pirms diviem gadiem, no kuriem deviņus mēnešus es zem sirds nēsāju viņa bērnus. Tas neizbēgami sāp, ja tava savulaik mīļotā vīrieša “gabaliņš” vienmēr būs ar tevi. Un Irēnai ir taisnība – dvīņi ir tik ļoti līdzīgi Kalniņam, ka dažreiz mana sirds iepukstas straujāk, skatoties uz viņiem.
Šķiet, bērni vēl arvien ir tik maziņi, kāda tur varētu būt līdzība? Bet nē, ir kopīgas iezīmes, un tās ir tik acīmredzamas, ka uzmetas zosāda. Lienīte pēc rakstura ir ļoti līdzīga savam tētim, bet Māris šajā ziņā neatpaliek. Kad puisēns sarauc pieri, viņš izskatās kā izliets tētis.
– Ak, draudzenīt, man tu vari nestāstīt muļķības! Abi bērni Kalniņam ir līdzīgi kā divas ūdens piles, tas ir skaidrs kā diena, paziņoja Irēna.
– Viņiem ir cits tēvs, es vēsi pārtraucu.
– Jā, protams, mana draudzene nepadevās. – Un kurš tad? Kāpēc tu nesaki viņa vārdu? Visu laiku pat vārdiņu par viņu nebildi!
– Jo tas nevienu neskar! Es tikai gribēju bērnus. Mēs reiz satikāmies, pārgulējām un šķīrāmies. Viss. Slēgsim šo tēmu, es noskaldīju.
Draudzene neapmierināta saknieba lūpas, bet viņa var apvainoties, cik vien grib. Es tik un tā nevienam neteikšu patiesību. Protams, es ne ar vienu nesatikos un nepārgulēju. Es vispār nekad neesmu krāpusi savu vīru atšķirībā no viņa.
Es joprojām atceros to dienu. Es ar ārsta zīmi rokā skrienu mājās, nejūtot zemi zem sevis. Ziņas, ka beidzot esmu stāvoklī, ka ilgi gaidītais bērniņš ir manā puncī, radīja vēlmi lidot. Un ne tikai viens, divi mazuļi uzreiz! Likās, ka Dievs pēc tik daudziem neveiksmīgiem mākslīgās apaugļošanas mēģinājumiem ir nolēmis mani apžēlot. Viņš deva divus brīnumus uzreiz, ar uzviju kompensējot visas manas asaras un bezmiega naktis.
Šo grūtniecību tiešām nevar saukt citādi kā par Dieva dāvanu. Iedzimtas dzemdes uzbūves īpatnības, problēmas pa sieviešu līniju – kad daktere pateica, ka ieņemt mazuli būs gandrīz neiespējami, visu nakti raudāju.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā